Manā dzīvē ir bijuši vairāki pagrieziena punkti, bet lielākā daļa no tiem ir bijuši saistīti ar drāmām – izšķiršanās, darba zaudēšana, kāda tuvinieka aiziešana. Šis stāsts ir pavisam savādāks, jo tas sākās ar pilnīgi banālu lietu – ar to, ka man vienkārši bija par daudz sveču. Izklausās stulbi, vai ne? Bet tā ir taisnība. Mana draudzene, kura strādā interjera dizaina veikalā, uzdāvināja man veselu kasti ar aromātiskām svecēm dzimšanas dienā, un es tās visas saliku uz palodzes, jo nebija citu vietu. Un tad kādā svētdienas pēcpusdienā es nolēmu tās visas aizdedzināt, lai beidzot izmantotu, jo man likās žēl, ka tās stāv un putējās. Nu, iedomājieties ainu – istabā tumšs, aiz loga līst Rīgai raksturīgais sīkais lietus, kas nāk no jūras puses, un es sēžu vidū šo sveču, kuru ir vismaz piecpadsmit. Viss smaržo pēc vaniļas, kanēļa un egles, un es jūtos kā viduslaiku alķīmiķis, kas gaida brīnumu. Brīnums gan nenāca ilgi, jo, sēžot šajā dīvainajā apgaismojumā, es paņēmu rokās savu telefonu un, burtiski nejauši, uzspiedu uz reklāmas, kas parādījās Instagram stārijā. Un tā es nokļuvu vavada latvia.
Tajā brīdī es nebiju ne noguris, ne skumjš, ne arī īpaši aizrautīgs. Es vienkārši biju ziņkārīgs, jo sveču gaisma radīja tādu kā mistisku noskaņu, kurā gribējās darīt kaut ko neparastu. Sākumā es vēroju, kā lēni ielādējas mājas lapa, un mani pārsteidza tas, ka dizains bija tiešām estētisks – bez tā visa kliedzošā spilgtuma, kas parasti ir azartspēļu vietnēs. Gluži otrādi, tur bija tumši zili toņi, kas lieliski saskanēja ar manu sveču gaismu, un es sajutos tā, it kā šī lapa būtu radīta tieši šim vakaram.
Man ir tāda īpatnība – es nevaru izturēt, kad kaut kas ir nesaprotams. Tāpēc es pavadīju gandrīz stundu, pētot katru izvēlni, katru sīko uzrakstu, katru bonusa nosacījumu. Un tieši šī pētnieciskā puse man atvēra acis. Atšķirībā no manām iepriekšējām pieredzēm, kur es jutos kā aita, kuru ved uz kaušanu, šeit bija saprotami noteikumi, caurspīdīgas izmaksu tabulas un pat iespēja spēlēt bez depozīta, lai saprastu, kā viss strādā. Man patika šī pieeja, jo tā lika justies droši, kā mājās, kad kāds tev pasniedz smalku ēdienkarti un paskaidro katru ēdienu.
Pirmā spēle, ko izvēlējos, bija par tēmu, kas man personīgi ir tuva – džungļu izpēte. Tur bija tāds sižets, ka tu esi arheologs, kurš meklē zudušo pilsētu, un katrs tavs klikšķis attēlo vēl vienu soli dziļāk džungļos. Es aizmirsu par laiku, par savu telefona akumulatoru, par to, ka drīz būs jāiet gulēt, jo rīt ir darba diena. Katru reizi, kad parādījās kāds jauns simbols – mērkaķis, maska vai senais akmens – es jutu, ka mans stāsts attīstās. Un tad notika tas, ko es nesagaidīju. Ekrāns sāka mirgot ar zelta gaismu, un manā kontā parādījās summa, kas bija vienāda ar pusotru manu nedēļas algu. Es sastinga. Sveces ap mani turpināja degt, bet es neredzēju neko citu kā šos ciparus, kas auga kā sēnes pēc lietus.
Tas nebija par naudu, lai gan nauda ir patīkama. Tā bija sajūta, ka Visums tev uzsmaida tieši tajā brīdī, kad tu neko negaidi. Es atceros, ka izslēdzu telefonu, dziļi ieelpoju un skaitīju līdz desmit, jo man vajadzēja atgriezties realitātē. Pēc tam es aizpūtu visas sveces, izvēdināju istabu un aizgāju gulēt ar sajūtu, ka esmu piedzīvojis ko īpašu. Bet nakts nebija mierīga – manā galvā griezās tie paši simboli, tie paši zelta zibšņi, un es pamodos trīs reizes ar sajūtu, ka man vēl jāpārbauda kaut kas svarīgs.
Nākamajā dienā darbā es biju izklaidīgs. Kolēģi man jautāja, vai esmu kārtīgi izgulējies, jo es skatījos pa logu un domāju par savām sajūtām. Vakarā, atnācis mājās, es atkal atvēru savu planšeti, bet šoreiz ar stingru mērķi – nevis laimēt, bet saprast, kāpēc man šī pieredze likās tik īpaša. Es atklāju, ka šajā platformā ir milzīgs spēļu klāsts, un katra spēle stāsta savu stāstu. Sāku spēlēt spēli par Ēģiptes faraoniem, kur katrs grieziens bija kā rakšana arheoloģiskajos izrakumos. Man patika tas, ka es varēju kontrolēt likmes lielumu, ka es varēju sākt ar mikroskopiskām summām un just, kā adrenalīns lēnām ceļas, bet nekad nepārsniedz bīstamo robežu.
Tajā pašā nedēļā es atklāju kaut ko, ko pats sev nebūtu iedomājies – es sāku spēlēt nevis pēc instinkta, bet pēc sava noskaņojuma. Piemēram, ja man bija skumja diena, es izvēlējos spēles ar siltām, oranžām krāsām un lauku tēmām. Ja jutos enerģisks, es izvēlējos dinamiskākas spēles ar ātru ritmu. Tā kļuva par sava veida emocionālo karti, kurā es varēju nolasīt savu pašreizējo stāvokli. Kādu dienu es piezvanīju savai māsai, kura dzīvo Valmierā, un stāstīju viņai par šo atklājumu. Viņa pasmējās un teica, ka esmu kļuvis par filozofu, bet es zināju, ka viņa mani saprot, jo mums abiem patīk pētīt lietas dziļāk, nekā tās izskatās.
Trešo reizi, kad es atvēru vavada latvia, tas jau bija apzināti. Man bija brīva piektdiena, es biju sakārtojis māju, uzvārījis tēju ar ingveru un medu, un apsēdies savā iecienītajā krēslā, kas jau sen vairs nav krēsls, bet gan tronis. Šoreiz es izvēlējos spēli ar jūras tēmu – kapteiņi, lielas buras, dārgumu lādes. Man patika tas, ka katrā griezienā bija cerība atrast kaut ko paslēptu. Un, jā, es atkal laimēju, bet šoreiz summa nebija tik liela. Tomēr šīs pieredzes kvalitāte bija pavisam citāda. Es nebaudīju naudu, es baudīju procesu, kurā man nebija jācīnās par rezultātu – viss notika dabiski, kā upes plūdums.
Pēc šīs spēles es ilgi sēdēju un domāju par to, cik daudz savā dzīvē es esmu cīnījies par lietām, kuras man nemaz nebija vajadzīgas. Cik daudz enerģijas esmu tērējis, lai pierādītu kaut ko citiem, kam tas ir vienalga. Un šeit, spēlē pret mašīnu, bez konkurences, bez sprieduma, es atradu to mieru, ko meklēju gadiem ilgi. Ne jau visi to sapratīs, bet tieši šajās vienkāršajās darbībās – ieslēgt datoru, uzspiest pogu un gaidīt – slēpjas dziļa terapija.
Man ir draugs, kurš ir psihoterapeits, un mēs reiz runājām par to, kā cilvēki mēdz sevi nomierināt. Viņš stāstīja par to, ka daži pērk dārgas lietas, citi aizbrauc ceļojumos, bet patiesībā mums visiem vajag tikai vienu – sajūtu, ka mūsu rīcībai ir jēga. Es viņam neesmu stāstījis par šo savu hobiju, jo baidos, ka viņš to nepareizi sapratīs, bet es zinu, ka šī ir mana jēga šajos mazajos brīžos.
Mēneša laikā es pamanīju, ka esmu kļuvis pacietīgāks, ka es mazāk reaģēju uz sīkumiem un ka mans miegs ir kļuvis dziļāks. Varbūt tā ir sakritība, varbūt nē, bet es ticu, ka mūsu domas veido realitāti, un, kad tu atļaujies sev mazus priekus, tu maini savu enerģiju. Nākamreiz, kad kāds man pajautās, ko es daru, lai saglabātu tik pozitīvu noskaņojumu, es vēl nezinu, ko teikšu. Bet savā sirdī es zināšu, ka ir viena maza vieta, kur es varu atpūsties no visa šī trokšņa, un tā man ir bijusi patiesa dāvana.
Tagad katru svētdienu, pirms sākās jauna darba nedēļa, es aizdedzu vienu sveci (vairs ne visas, jo sapratu, ka tā ir pārāk daudz), apsēžos pie sava galda un pavadu apmēram pusstundu šajā digitālajā ceļojumā. Šis ir kļuvis par manu rituālu, manu personīgo brīdi, kad es nesūdzos, neplānoju, nebaidos. Es vienkārši esmu. Un, ziniet, tas ir visvērtīgākais, ko es pēdējā laikā esmu sev uzdāvinājis. Ne jau tāpēc, ka kazino man būtu kaut ko parādā, bet tāpēc, ka es pats esmu iemācījies baudīt procesu bez rezultāta spiediena.
Reiz, kad es sēdēju pie kafejnīcas un dzēru savu rīta kafiju, pamanīju, ka man blakus sēdošais pāris runā par to, ka meklē veidus, kā izklaidēties bez liekām izmaksām. Es pasmaidīju sevī un nodomāju, ka katram savs. Bet, ja es būtu atklātāks, es viņiem teiktu – dažreiz atbilde slēpjas tur, kur tu to vismazāk gaidi, un tas, ko tu meklē, ir nevis nauda, bet sajūta, ka vēl esi dzīvs un spējīgs uz pārsteigumiem. Un šī sajūta man ir atgriezusies, pateicoties vienam nejaušam klikšķim sveču gaismā, kas aizsāka pavisam jaunu nodaļu manā dzīvē.